Brīvprātīgā jauniete no Armēnijas, Ani Petrosjana, dalās savos pirmos katoļu Ziemassvētku piedzīvojumos Latvijā:

2016. gada 23.decembrī es biju uzaicināta piedalīties NVO „Rūjienas Senioru Māja” jaukā aktivitātē Rūjienā. Es devos turp kopā ar Moniku, citu brīvprātīgo no Čehijas, kura arī dara savu brīvprātīgo darbu Daugavpilī.
EBD brīvprātīgie no Itālijas Luka un Abdul, kuri mūs uzaicināja, aizveda mūs uz senioru centru, kur mēs strādājām kopā ar 15 senioriem. Pirmkārt, mēs stādījāmies priekšā, tad iemācījām viņiem kā pagatavot tiramisu - tipisku itāļu ēdienu. Vienam no senioriem bija akordeons, viņš spēlēja jautras Ziemassvētku dziesmas.
Tas bija izcils laiks mums un arī senioriem. Mēs varējām komunicēt latviešu valodā, kas mani ļoti iepriecināja. Pēc šīm nodarbībām mēs devāmies pastaigā pa Rūjienu.
Mums arī bija iespēja pavadīt tur Ziemassvētku vakaru, 24. decembri. Daudzi citi brīvprātīgie ieradās uz Ziemassvētku svinībām. Man tā bija jauna "pieredze" atzīmēt Ziemassvētkus 24.decembrī, jo manā valstī - Armēnijā - mēs tos svinam 6.janvārī.
Man tiešām patika Rūjienā, es varēju satikt interesantus cilvēkus un gūt jaunu pieredzi, strādājot senioru centrā.

Cienījamie brīvprātīgie un mūsu sargeņģeli – atbalstītāji un sponsori,
Ziemassvētku priekšvakarā biedrības “ODIN/VITA” padomes vārdā pateicos Jums par Jūsu ziedoto laiku, ieguldītiem resursiem un pozitīvo attieksmi.


Labie darbi top klusumā! Un katram ir dota iespēja līdzdarboties kopīgajos pasākumos neatkarībā no sociālā stāvokļa sabiedrībā, veselības, reliģiskas vai politiskas piederības, izglītības vai ienākumu līmeņa. Kopā mēs varam uzlabot dzīvi savā apkaimē, tādējādi veidojot tādu valsti, kurā mēs paši vēlamies dzīvot! Savus apsveikuma vārdus es vēlētos noslēgt ar Valsts kancelejas komandas novēlējumiem biedrībai “ODIN/VITA”:
“Lai 2017. gads nes lielas un mazas uzvaras nezūdošu enerģiju izvirzīto mērķu sasniegšanā un prieku par ikvienu dienu!”

Sestdien, 26.11.2016., bērnu klubā "Fortūna" norisinājās kārtējais "Kultūras kluba" organizētais pasākums. Dažāda vecuma bērni piedalījās jaungada rotaļlietu izgatavošanas radošajās darbnīcās. Viņus interesēja viss: no kurienes nāk papīrs, no kura tiek izgatavotas zvaigznes, kāpēc citu rotaļlietu izgatavošanai mēs izmantojām diegus un kā es zinu kā to visu darināt. Darba gaitā es protams atbildēju uz visiem jautājumiem, pēc kuriem sekoja jauni jautājumi. Bērni bija sajūsmā gan no procesa, gan no rezultātiem. Bērnu gandarījums par paveikto - arī ir pats svarīgākais brīvprātīgā darbā.
Ani Petrosjan, EBD brīvprātīgā no Armēnijas.

Kristīne par Eiropas brīvprātīgo darba projektu Norvēģijas dienvidos:

Norvēģijas 10 mēnešu piedzīvojums gandrīz jau ir aizvadīts, to īpaši var just, jo domas ik dienas novirzās uz nākotnes plāniem. Atskatoties atpakaļ, varu teikt to, ka šī ir nenovērtējama pieredze, par kuru esmu ārkārtīgi pateicīga.

Projekta laikā piedzīvoju gan lieliskas virsotnes, gan brīžus, kad esi ielejā un saproti, ka ir jāmācās… jāmācās pieņemt citu kultūru, citus viedokļus, jāmācās sadarboties, lai efektīvāk paveiktu uzdevumus, jāmācās pieņemt cilvēkus, kas ir savādāki. Jāmācās, jo citādāk nemaz nevar.

Šāda veida projekts sniedz sava veida neformālu izglītību, to, kuru izglītības sistēma nenodrošina, tieši tāpēc ir vērtīgi izmantot šo iespēju. Projekta laikā esmu iepazinusi ļoti daudz fantastisku cilvēku, ieguvusi jaunus draugus. Forši, ka šo pieredzi varu dalīt ar brīnišķīgu spāņu meiteni Azahar, ar kuru kopā strādājam, dzīvojam un pavadām lielu daļu arī mūsu brīvā laika. Apbrīnojami, ka mums ir izdevies saglabāt lieliskas attiecības, lai arī kopā esam gandrīz 24/7. Droši vien savstarpējā sapratne un iepriekšējā dzīves pieredze mums ir palīdzējusi šo projekta laiku aizvadīt bez problēmām.  Azahar ir bijusi kā spogulis, kas palīdz saskatīt, kad man ir kaut kas jāiemācās, bet es viņai vienmēr palīdzu ar angļu valodas saprašanu.

Mans darbs bija mācīt vācu un angļu valodu, kā arī organizēt radošās darbnīcas un citas aktivitātes. Es satiku daudz jauku un interesantu cilvēku no dažādām valstīm, ar kuriem es varēju apmainīties domām un viedokļiem par vairākām aizraujošām tēmām. Mēs dzīvojām, ceļojām, svinējām un bijām noskumuši kopā.


EBD ir par lieliskiem paziņām un neaizmirstamiem mirkļiem. Lieliskie cilvēki, kurus es satiku Latvijā, palīdzēja man tikt galā ar maldiem un vilšanos par līguma nevērību, kuru es parakstīju augustā. Bet es arī varēju daudz mācīties no šī, zinot tagad, ka man vairāk vajadzētu pievērst uzmanību sensitīviem jautājumiem, piemēram, izmitināšanai. Cerams, es nekad nākotnē nejutīšos vīlusies.


Atstājot Latviju, es varu atskatīties uz vērtīgo laiku ar daudz pozitīvo un negatīvo pieredzi, kas padarīja mani mazāk naivu un daudz gudrāku. Paldies jums par šo pieredzi!

Atskatoties uz pagājušajiem deviņiem mēnešiem, es jūtos, ka manas ierašanās Daugavpilī diena bija tikai vakar. Tik siltu sagaidīšanu es sagaidīju toreiz, gan no laipnajiem cilvēkiem un jaukajiem laika apstākļiem augusta pēcpusdienā!

Un ar pirmo septembra dienu, es pilnībā sāku savu Eiropas Brīvprātīgā darbu (EBD) Daugavpils 17.vidusskolā, kur es biju komandā ar saviem brīnišķīgajiem kolēģiem brīvprātīgajiem Jākobu un Beāti un strādāju kopā ar skolēniem no pirmās līdz pat divpadsmitajai klasei.

Radošas un izglītojošas visu veidu meistardarbnīcas, pārsteidzoši skolas braucieni, informatīvās prezentācijas stundu laikā - plašas interaktīvās aktivitātes, kas reizēm arī sagādāja izaicinājumus. Tomēr es esmu priecīga par visiem skolā veiktajiem projektiem.

Es iemācījos kā koordinēt savus projektus, kā sazināties tikai ar „lauzītas” krievu vai latviešu valoda prasmēm un kā būt elastīgai un atvērtai pret jebkuru sarežģītas dabas situāciju. Viens no neaizmirstamākajiem pasākumiem līdz šim bija Daudzvalodu dzejas konkurss (Multilingual Poetry Slam) aprīlī. Beate un es to organizējām sadarbībā ar vietējiem dzejniekiem, par kuriem mēs arī organizējām radošās rakstīšanas darbnīcas dažādās skolās visā pilsētā.

2016. gada aprīlī savu Eiropas brīvprātīgo darbu uzsāka Anna no Armēnijas:
“Sveiki, mani sauc Anna Petrosjana. Esmu atbraukusi no Armēnijas, kur pēdējos 4 gadus esmu strādājusi par žurnālisti. Tagad man priekšā ir cits darbs: es gadu dzīvošu un strādāšu šajā mazajā, bet mājīgajā pilsētā – Daugavpilī.

Es strādāšu bērnu klubā „Fortūna” kā vadītāja palīdze. Ar bērniem jau esmu sadraudzējusies, cerams šī gada laikā mēs sasniegsim daudzas lietas. Klubā tiek organizēts daudz interesantu pulciņu. Šo klubu apmeklē dažāda kontingenta bērni. Gadās arī bērni no „nelabvēlīgām” ģimenēm. Šeit maina bērnu nākotni. Kaut tikai tāpēc bija vērts braukt šurp.

Iepriekš nekad neesmu strādājusi par brīvprātīgo, lai gan to ļoti vēlējos. Pēkšņi radās iespēja pabūt citā vietā, iepazīt citu kultūru un tautu. Man šeit ir daudz jauna un nepazīstama. Tas nekas, lai to visu iepazītu, man ir veseli 11 mēneši.”